retrospekcija par godu Starptautiskajai Dejas dienai

Kaut kad skolas gados ar vienu meičuku no deju kolektīva, pēc mēģinājumiem, vēlu vakarā pieturā gaidot sabiedrisko transportu, mēdzām atkārtot jaunapgūtās polkas (tautas deju) soļu kombinācijas.
Reiz vienā ziemā ar labāko draudzeni lēkājām ap pieturas stabu, lai nenosaltu, un dungojām "a mi pingvinčiki, a nam ņe holodno".
Ir gadījies pat valsēt tālsatiksmes autobusā (grūti gan bija, bet kaut kā jau sanāca :D)!
Un nupat, pirms pāris dienām, galvā tik uzstājīgi skanēja tango mūzika, ka gaišā dienas laikā ar platu smaidu sejā, ejot pa ielu, kājas pašas izdejoja tango dejas soļus /nez, ko garāmgājēji padomāja?/...:)
Un arī šodien dvēsele dejo un sirds pukst noteiktā ritmā...
Padejosim? :)
P.S. Vīns un siers par brīvu. :))

un tomēr kaut kas interesants tai dzīvē notiek...

Jaunu dzīvi var sākt katru dienu. Nosacīti jaunu, jo vecā jau nekur nepaliek. Var vienīgi turpināt to pašu veco dzīvi pēc jauniem principiem, un dzimšanas diena vai jauna gada sākšanās ir tikai blakus faktors "jaunas" dzīves sākšanai. Līdzīgi arī man šobrīd - tuvojas kārtējā dzimšanas diena, kaut kas mainās personiskajā dzīvē un darba apstākļos, kas veidos jaunu pieredzi, radīs iespēju jaunām prasmēm, jaunām zināšanām, jauniem sasniegumiem. Viena no jaunajām lietām ir arī vēlme izpausties ārpus ierastās vides, piemēram, šeit. Tādēļ novēlu sev lidojumam (ne)labvēlīgu laiku un turpinu dzīvot!
E.