No gaisa atkal krīt rīsi (lasiet: putina smalku sniegu) un arvien vairāk pārklāj jau tā balto (dubļaino?) zemi. Kupenas, kas sākotnēji priecēja ar savu sniegbaltumu, nu uzdzen nelabumu un sagādā tikai rūpes - gan sētniekiem un sniega tīrītājiem, gan prastiem gājējiem (par autiņiem un citu tehniku nerunāsim). Katru dienu brienu pa aizputinātiem tuneļiem, putru līdz ceļiem, maitājot gan zābakus, gan bikses (ar sāli, protams), un vismaz 2x dienā pakļauju sevi veselības un dzīvības briesmām, kas draud kā no apakšas (slidenas ietves), tā arī no debesīm (lāstekas pie jumtiem). Pie biroja pat, rau, vesels īsāku/garāku/tievāku/resnāku/spicāku/trulāku lāsteku puduris! Un cilvēks (parastais) dabon sāpošu sprandu, nemitīgi grozot galvu uz leju/uz augšu/pa labi/pa kreisi, lai izvairītos no briesmām. I ko tas līdz? Vai tādēļ mazāka iespēja nokrist un, nedoddies, satraumēties? Un ko tu, cilvēk (parastais), iesāksi, pametot acis uz augšu un ieraugot virs galvas virsū krītam mazāku vai lielāku ledusblāķi? Teiksiet - adrenalīns? Nekā nebija! Banāla vēlme izdzīvot...
P.S. Cilvēka (nīgrā) skatījums dienu no dienas uz apkārt esošo, kad pašam galvā puņķi un strādāt nemaz negribas. Un pilnīgi iespējams, ka rīt viss būs jau pavisam savādāk, tā ka... neņemiet galvā. :D
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru